Kultūra visur mums uzspiež ideju, ka kaut kur ir ideāla, likteņa nolemta radniecīga dvēsele.
Šis skaistais mīts liek mums iet garām reāliem cilvēkiem, kuri neatbilst pasakas šablonam, uzskata korespondents.
Psihologi uzskata, ka šāda attieksme ir viena no postošākajām ilgtermiņa attiecībām. Tā rada ilūziju, ka patiesa mīlestība ir jādāvā viegli, bez pūlēm un kompromisiem.
Pixabay
Gaidot “radniecīgu dvēseli”, tiek domāts, ka cilvēks ir nepilnīgs pats par sevi un nevar būt laimīgs viens pats. Tā pārliek atbildību par personīgo laimi uz citu cilvēku, uzliekot viņam vai viņai neiespējamu nastu.
Veselīgas attiecības neveido divas pusītes, bet gan divas veselas personības, kas apzināti izvēlējušās iet šo ceļu kopā. Viņi nevis papildina viens otru kā puzli, bet gan vairo savas spējas kā uzticami sabiedrotie.
“Radniecīgas dvēseles” meklējumi bieži liek mums ignorēt sarkanos karodziņus un nopietnas atšķirības vērtībās. Šķiet, ka, ja tas ir “liktenis”, visas problēmas maģiski atrisināsies pašas no sevis.
Tomēr praksē izrādās, ka aiz romantikas maskas slēpjas banāla cilvēciskā psiholoģija un ikdienas darba nepieciešamība. Kāda sieviete atzinās, ka gadiem ilgi meklējusi “radniecīgu dvēseli”, līdz sapratusi, ka meklē citos to, kā viņai pašai trūkst.
Viņa pievērsās savai dzīvei, karjerai un hobijiem un pārstāja būt vajadzīga kādam, kas papildinātu viņu pašu. Un tieši tad viņa satika vīrieti, ar kuru attiecību veidošana kļuva par apzinātu un priecīgu izvēli, nevis izmisīgu nepieciešamību.
Atteikšanās no mīta par radniecīgo dvēseli nepadara attiecības mazāk romantiskas. Gluži otrādi, tas piešķir tām jaunu, dziļāku vērtību – tu izvēlies cilvēku nevis pēc šablona, bet katru dienu no jauna.
Mīlestība kļūst nevis par dotību, bet par aktīvu rīcību, tūkstošiem mazu lēmumu rezultātu. Tas ir kā audzēt dārzu, nevis atrast gatavu paradīzi, ko pirms tevis kaut kā neviens nav pamanījis.
Šāda pieeja noņem no partnera dievišķo cerību slogu un ļauj mums viņu uztvert kā dzīvu cilvēku. Ar visām tā dīvainībām, trūkumiem un tiesībām uz sliktu garastāvokli.
Ir nepareizi domāt, ka holistiskiem cilvēkiem nav vajadzīgas attiecības. Viņiem vajag, bet citādā veidā – nevis no izsalkuma, bet no pārpilnības, no vēlmes dalīties ar savu dzīves pilnību.
Viņu saikne nebalstās uz atkarību, bet gan uz savstarpēju bagātināšanos un atbalstu neatkarīgā ceļā. Tā vietā, lai skatītos viens uz otru, viņi skatās vienā virzienā.
Tas dod apbrīnojamu brīvību – spēju šķirties, nejūtoties tā, it kā būtu pārplēsts uz pusēm. Taču tieši šī brīvība bieži vien padara šo saikni tik stipru, jo partneri paliek kopā tikai tik ilgi, kamēr jūtas labi.
Lasiet arī
- Kāpēc mēs izvēlamies emocionāli nepieejamus partnerus: neapzināta vilkme uz tālu ostu
- Kā runāt par pagātni, neizjaucot tagadni: uzmanīga dialoga māksla
